Starp dārzkopjiem jau izsenis pastāv nerakstīts likums, ko daži uzskata par vecmāmiņu māņticību, bet citi – par laika gaitā pārbaudītu patiesību: ja pārāk dāsni dalīsies ar ražu, nākamajā sezonā vari palikt tukšā.
Izklausās kā pasaka, taču daudzi dārzkopji ir pieredzējuši, ka pēc bagātīgas ražas dalīšanas nākamajā gadā dobes it kā “jutās neērti” – augi negrib augt, augļi nekādi nenogatavojas.
Kāpēc tā notiek? Vai tas vienkārši sakritība? Mistika? Vai varbūt tajā slēpjas kāda loģika, kas saprotama tiem, kuri paši ir tuvu zemei un jūt tās ritmus?
1. Enerģijas apburtais loks: viss atgriežas
Darbs dārzā nav tikai fiziskas pūles — tas ir enerģijas apmaiņa ar dabu. Katrs augs uzņem jūsu rūpes, siltumu, emocijas un nolūkus. Un, ja jūs vieglprātīgi atdodat savas pūles augļus tiem, kuri to nemaz neprot novērtēt, tiek sarauta šī smalkā saikne. Zeme, sajūtot, ka tās devums tiek nenovērtēts, nākamreiz var vienkārši nevēlēties ar jums dalīties.
Tā nav nekāda maģija — tas ir attieksmes jautājums. Zemei svarīgs ir cieņas pilns attiecību veids. Kad jūs izdalāt ražu tiem, kuri to uztver kā “tādu kā bonusu no paziņām”, jūs paši samazināt sava darba vērtību. Daba atbild ar to, ko sajūt — tā dod vai arī nespēj dot.
2. Līdzsvara zudums: tikai došana ved pie enerģijas zuduma
Izdalot dārzeņus, jūs nododat ne tikai ēdienu, bet arī tajā ielikto dzīvības spēku. Ja atbildē nesaņemat pat vienkāršu “paldies”, rodas enerģijas nelīdzsvarotība. Daba necieš disbalansu. Ja visu laiku tikai dodat — bez pateicības, bez pretplūsmas — notiek enerģijas samazināšanās. kļūst vāja gan zeme, gan cilvēks.
3. Pārāk daudz sakritību, lai tās būtu nejaušības
Daudzi pieredzējuši dārzkopji stāsta: “Tikai sāku dalīties ar kaimiņiem — nākamajā gadā nekas neauga,” “Izdalīju kasti tomātus — nākamajā sezonā atnāca fitoftora,” “Vasarā visus cienāju, bet ziemai palika tikai viena burciņa.”
Šādu stāstu ir daudz. Tas nav mantkārības trūkums, bet novērojumi, balstīti praksē. Tomēr daudzi no viņiem negrib par to runāt skaļi — baidās, ka tos uzskatīs par skopiem.
TV personība Aivis Ceriņš soctīklos izrāda savu jauno draudzeni: kļuvis zināms, kas viņa ir
Patiesībā te nemaz nav runa par skopumu. Tas ir par saprātīgu cieņu pret savu darbu un pašu zemi.
Kāpēc dažreiz labāk izmest, nevis atdot
Darbs dobēs nav tikai — uzrakt, iesēt un novākt. Tie ir mēneši piepūles, pacietības, muguras sāpju, cīņas ar kaitēkļiem, ūdens trūkuma un bezmiega nakšu.
Un tad pienāk brīdis — raža ir klāt: gurķi kraukšķīgi kā no reklāmas, tomāti sarkani un sulīgi, kabači, kas aug ātrāk nekā nezāles. Un galvenais jautājums: kur to visu likt?
Pirmā doma, protams, ir dalīties ar apkārtējiem. Taču realitāte nereti izrādās ne tik patīkama, kā gribētos.
Atklāšu iemeslus, kāpēc tā notiek:
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
